Stājies spēkā Apdrošināšanas līguma likums

2018.gada 01.jūnijā spēkā jauns likums „Apdrošināšanas līguma likums”, kas izstrādāts pēc Finanšu ministrijas iniciatīvas, pamatojoties uz nepieciešamību pilnveidot un modernizēt iepriekšējo likumu „Par apdrošināšanas līgumu”, kas ar jaunā normatīvā akta stāšanos spēkā zaudējis savu spēku.

Jauns likums bija nepieciešams, lai, pārņemot šobrīd spēkā esošā regulējuma aktuālās normas, nodrošinātu to vienkāršu un pareizu piemērošanu praksē un papildinātu ar jaunām tiesību normām, tostarp, no Eiropas apdrošināšanas līgumu tiesību principiem, kā arī direktīvām par uzņēmējdarbību apdrošināšanas un pārapdrošināšanas jomā un par apdrošināšanas izplatīšanu.

Pieņemot jauno likumu, tajā iekļautas arī tiesību normas no Eiropas apdrošināšanas līgumu tiesību principiem (The Principles of European Insurance Contract Law), tādejādi harmonizējot Eiropas un Latvijas apdrošināšanas tiesību praksi.

Vispārīga informācija par piedāvāto apdrošināšanas pakalpojumu
Likumā noteikts, ka apdrošinātājam pirms līguma noslēgšanas apdrošinājuma ņēmējs jāiepazīstina ar vispārīgu informāciju par piedāvāto apdrošināšanas pakalpojumu (Eiropas Parlamenta un Padomes 2016.gada 20.janvāra Direktīvas 2016/97 par apdrošināšanas izplatīšanu regulējums). Apkopojošu informāciju varēs nesniegt, piemēram, publiskajos iepirkumos, kad pasūtītājs pats nosaka prasības apdrošināšanas līgumam.

Likums pārņem arī atsevišķas normas no Eiropas Parlamenta un Padomes 2009.gada 25.novembra Direktīvas 2009/138/EK par uzņēmējdarbības uzsākšanu un veikšanu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas jomā (Maksātspēja II), kas šobrīd ir iekļautas Apdrošināšanas un pārapdrošināšanas likumā, tomēr attiecas uz apdrošināšanas līgumattiecību regulējumu, tādēļ iekļaujamas Apdrošināšanas līguma likumā. Tāpat likumā papildus iekļautas atsevišķas normas no Eiropas Parlamenta un Padomes 2016.gada 20.janvāra Direktīvas 2016/97 par apdrošināšanas izplatīšanu.

Iepriekšējais likums pilnībā neregulēja visas situācijas, kas veidojas apdrošināšanas līgumattiecībās, tiesību normas tika dažādi interpretētas, tāpat daļa normu bija novecojušas un neatbilda esošajai praksei.

Jaunajā likumā tiek pārņemtas pašreiz spēkā esošā likuma aktuālās normas, papildus tajās veicot virkni gramatisko precizējumu, lai nodrošinātu vienkāršāku piemērošanu praksē un novērstu nepareizu interpretāciju, kā arī papildinot ar jaunām tiesību normām, kā arī atrunā praksē jau faktiski pastāvošu tiesību normu interpretāciju, kas ir nostiprinājusies judikatūrā un praksē.

Apdrošināšanas termini
Ar likuma stāšanos spēkā ir ir ieviesti jauni termini – „kompensācijas princips”, „subrogācijas tiesība” un „regresa prasība”, bet savukārt termini „apdrošinājuma summa”, „apdrošināšanas atlīdzība”, „apdrošināšanas līgums”, „apdrošinājuma ņēmējs”, „apdrošinātais”, „atbildības limits”, „atpirkuma summa” precizēti atbilstoši praksei, ņemot vērā to faktisko pielietojamību, kā arī termins „apdrošinātais” tiek paplašināts atbilstoši praksei, paredzot, ka tas var būt ne tikai apdrošināšanas polisē konkrēti norādītā persona, bet arī saskaņā apdrošināšanas līgumu nosakāma persona, savukārt „labuma guvējs” tiek piemērots ne tikai personu apdrošināšanā, bet arī apdrošināšanā pret zaudējumiem. Termini precizēti, lai tie atbilstu tirgū piedāvātajiem apdrošināšanas pakalpojumiem;

Definēta distances saziņas iespēju izmantošana.
Ņemot vērā elektronisko sakaru attīstības tendences, likums paredz vairākus pasākumus, lai apdrošināšanas jomā plašāk varētu izmantot distances saziņu, tostarp, sniegt informāciju, paziņojumus, kā arī noslēgt apdrošināšanas līgumu, kas ir ātrāk, ērtāk un lētāk nekā pasta sūtījumi. Apdrošinātāji šādu iespēju izmanto jau patlaban, un tas gan vienkāršo saziņu, gan ekonomē laiku, kas nodrošina ātrāku komunikāciju pušu starpā un ātrāku riska novērtēšanas, līguma slēgšanas un atlīdzības procesu.
Jaunais regulējums paredz iespēju apdrošinājuma ņēmējam izvēlēties, vai noslēgt līgumu elektroniski vai rakstiski. Tas noteikts, jo apdrošinātājam ir jāsaņem klienta atļauja apstrādāt sensitīvos datus, kas var būt nepieciešami dzīvības, veselības vai nelaimes gadījumu apdrošināšanas līgumu noslēgšanai. Nepieciešamo informāciju ar pakalpojuma ņēmēja atļauju apdrošinātājs varēs iegūt arī no citiem informācijas avotiem, un tas ļaus vienkāršot līguma noslēgšanu.

Apdrošinājuma ņēmējam un apdrošinātajam pēc apdrošinātāja pieprasījuma būs jāinformē ne tikai par apstākļiem riska varbūtējai iestāšanās novērtēšanai, bet arī par apdrošināšanas objektu, kas tad arī ļauj pakalpojuma sniedzējam izvērtēt šos apstākļus apdrošinātā riska iestāšanās iespējamībai un iespējamā zaudējumu apjoma novērtēšanai.

Savukārt apdrošināšanas sabiedrībai persona, kura pretendē uz apdrošināšanas atlīdzību, būs jāiepazīstina ar dokumentiem, kas pamato pieņemto lēmumu. Tas ļaus mazināt strīdus, kas var rasties apdrošināšanas atlīdzības pieprasīšanas, īpaši atteikumu gadījumos, kad klients pieprasa pieņemto lēmumu pamatot ar dokumentiem.

Lai neveicinātu pašu apdrošinājuma ņēmēju nolaidību pret savu īpašumu, paļaujoties tikai uz apdrošināšanu, apdrošinātājs līgumā varēs noteikt drošības prasības, ko jau patlaban plaši izmanto praksē.

Attiecībā uz pušu pienākumiem apdrošināšanas līgumattiecībās likums noteic tiesības apdrošinātājam pārbaudīt apdrošinājuma ņēmēja un labuma guvēja sniegto vai noklusēto informāciju, lai nepieļautu apdrošināšanas krāpšanu, par ko paredzēta kriminālatbildība.

Apdrošināšanas standarta līguma maksimālais termiņš turpmāk būs viens gads līdzšinējo piecu gadu vietā, un puses varēs vienoties arī par citu līguma darbības laiku. Savukārt kā noilguma termiņš tiesībām iesniegt atlīdzības pieteikumu apdrošinātājam noteikts trīs gadi līdzšinējo divu gadu vietā, lai novērstu tiesu praksē vērojamo normu dažādo interpretāciju, piemēram, vispārējā 10 gadu noilguma termiņa piemērošanu.

 

Apdrošināšanas līguma likums stājies spēkā 2018.gada 01.jūnijā.

Likums pieejams www.unibrokker.lv sadaļā Apdrošināšanas likumdošana.